Pār – gājiens

Zanes Tučas māksliniecisko pasauli balsta šķietami klusa un piesardzīga vizuālā valoda, taču tās balss sevī slēpj daudz dziļākas tonalitātes. Monohromais kolorīts, gandrīz caurspīdīgais formu klājums un nebeidzams grafīta „štrihu” tīklojums, kuru uzlūkojot rodas iracionāla un aplama sajūta, ka to var nejauši izsmērēt jebkāda ilgāka interakcija, pat ilgāks vērojums. Lēnais, ilgais, pieklusinātais ir raksturīgs gan Zanes Tučas mākslas formai, gan saturam – arvien biežāk tās ir dabas ainavas un vizuālas piezīmes no pašas piedzīvotā pārgājienos.Skaļajā, intensīvajā, arvien grūtāk aptveramajā ikdienas pasaulē, kuras norises diktē nepieciešamība būt pamanāmam un klātesošam, Zanes Tučas darbu pieklusinātība tos padara līdzīgus spokiem, gariem, kas tikai daļēji saistīti ar fizisko realitāti. To palēninātība un uztveres askēze iemieso to apziņas stāvokli, ko arvien biežāk piesauc kā mentālās izdzīvošanas nepieciešamību mūžīgās pārstimulācijas stāvoklī. Tučas darbos šī sazemēšanās nav tikai sauklis vai somatisks vingrinājums – tas ir dabisks pasaules eksistēšanas stāvoklis. Izstādes „Pār-gājiens” darbu centrā ir Zanes Tučas pašas pieredze pārgājienos un vietās, ko veido (nosacīti) cilvēka nepakļautas ainavas. Laikā, ko lielā mērā raksturo ekotrauksme, digitalizācija un arvien pieaugošā neziņa par nākotni, būšana dabā ir kļuvusi par pašterapijas un kognitīvās atslodzes rīku, veidojot jaunas attiecības starp dabu un cilvēku, kas no vienas puses balstās dabas spēka apzināšanā, bet vienlaikus jau atkal pakļauj un instrumentalizē dabu kā resursu cilvēka labbūtības veicināšanai. Būšana dabā un ar to bieži vien rada sajūtu, ka tobrīd piedzīvojam patiesāko sevis daļu, esam „īstāki” mēs. Iešana un pārvietošanās ainavā atbilst cilvēka domāšanas ātrumam, tā ir viena no vienkāršākajām ķermeņa un prāta savstarpēji sasaistītajām darbībām. 21. gadsimta pieredzes visbiežāk ir konvertējamas īsos stāstos, uzplaiksnījumos, translējot autentiskā laika „šeit un tagad”, paātrinot klātbūtni par visuresamību, pieejamību ikvienam jebkurā pasaules vietā. Zanes Tučas pārgājiens nebeidzas no punkta A sasniedzot punktu B. Pār-gājiens māksliniecei ir transformatīva pieredze, kas tiek turpināta ilgā, mūsdienu ritmam pat grūti aptveramā lēnumā, kādu ceļā satiktu ainavu rūpīgi zīmējot daudzu mēnešu un pat gadu garumā. Arī Zanes Tučas izmantotā tehnoloģija, zīmulis, akrils, audekls, ir vienkāršākais attēlošanas veids, materializējot ieceres pirmo stadiju vai kādas domas uzplaiksnījumu, tās nepastarpinātāko formu. Līdz ar to Zanes Tučas darbi ir gan lēni, gan ātri vienlaikus. Zīmējums saglabā daudz ko no iespaidu pirmatnējības, vienlaikus tos padziļinot līdz ļoti ilglaicīgam attēlošanas procesam. Klejojums turpinās uz audekla un sastaptās ainavas kļūst par tēliem, bieži vien pat ar burtiski cilvēciskiem vaibstiem. Bet varbūt to izcelsmei ir daudz vienkāršāks skaidrojums un mēs gluži vienkārši vairs neprotam 'lūkoties ainavā bez antropomorfiskiem uz- un apslāņojumiem? Zanes Tučas darbi konstatē apmulsumu, kas ir iestājies mūsu attiecībās ar sevi, apkārtējo vidi, cikliskumu, šķietami mūžīgajām pārmaiņām un alkām pēc kaut kā nemainīga, stabila, nepārejoša, galu galā – īsta, pat ja līdz galam neticam nošķīrumam starp īsto un neīsto. Viņas darbi piesaka kādu utopisku eksistences veidu, ko atceramies un atpazīstam, taču vairs nemākam. Vārdā „pārgājiens” centrālais uzsvars šķiet uz „pār” – kaut kas, kas jāpārvar, jātransformē. Ziemeļnieciskā krēslainība, ko labi pazīstam no citām Zanes ainavām, kaligrāfisks klusums un meditatīvā formu plūsma liek pieņemt, ka vērots tiek arī pats vērojums, ne tikai vērojuma priekšmets. Nestrukturizēta, asociatīva domu plūsma ir tuva iešanas ritmam un tā raisītajām pieredzēm. Gājējs ir gan daļa no pasaules, kuru tas tver, gan vienlaikus atrodas ārpus tās. Šī dualitāte spēj kļūt par maģisku, atbrīvojošu un mainošu pieredzi, ja mākam tai ļauties. Zanes Tučas darbi materializē arī dziļākas sajūtas ap tām pieredzēm, kad ainava „paliek mūsos”, nevis pazūd īslaicīgos iespaidu nospiedumos. Izvēlēties attēlošanai vienu ainu vai koku, vai dabas stūrīti no miljons šķiet nepaveicami, taču tas, iespējams, ir sākums patiesam dialogam ar dabu, ļaujot vērot, kas tajā rezonē ar mums pašiem, kur sākas un beidzas robeža starp mani un telpu, iešanu un apstāšanos, esamību un tās iluzoru atveidojumu. Santa Hirša