Izstāde “Nedzirdēto balsu lauks” pievēršas atmiņai, ko nevar iegūt no pirmavota, tomēr tā turpina pastāvēt. Tā ir atmiņa par plaisu – starp paaudzēm, starp pieredzi un zināšanām, starp dzīvajiem lieciniekiem un tiem, kas dzimuši vēlāk. Projekta mākslinieki pieder paaudzei, kas izveidojusies pēc 20. gadsimta galvenajām vēsturiskajām traumām, starp to sekām. Šo pieredzi var raksturot ar Mariannas Hiršas radīto postatmiņas jēdzienu. Postatmiņa apzīmē saikni ar pagātni, kas rodas nevis caur personīgām atmiņām, bet gan caur attēliem, afektiem, ķermeņa reakcijām un klusumu. Tā kļūst īpaši taustāma brīdī, kad tiek pārtraukta tieša vēsturiskās pieredzes pārraide un pagātni vairs nevar dzirdēt tieši. Un tomēr šī atmiņa nav pazudusi. Latvijas kontekstā zaudētajām un saglabātajām zināšanām ir īpaša nozīme. Vēsturiskie lūzumi, režīmu maiņas un ilgstoša pastāvēšana klusumā ir radījusi situāciju, kurā pagātne turpina būt klātesoša kā sajūta. Latvijas sociālā atmiņa pastāv fragmentāri – ķermeņos, attiecībā pret telpu, zemi un mājām. Šajā ziņā ķermenis kļūst par galveno atmiņas nesēju. Sociālā ķermeņa teorija uzsver, ka vēsture ir nostiprināta ne tikai institūcijās un tekstos, bet arī ķermeņa praksēs, disciplīnās un paradumos. Ķermenis saglabā pagātnes pēdas pat tad, ja to nevar pilnībā formulēt. Svarīga ir arī Džūditas Batleres nostāja: identitāte nav fiksēta vienība, bet gan veidojas atkārtotu sociālo un ķermenisko prakšu rezultātā. Identitāte tiek reproducēta žestos, pozās, materiālās formās, normās un aizliegumos. Ķermenis ir telpa, kurā vēsture turpina darboties tagadnē. Šajā projektā sievietes ķermenis netiek aplūkots kā bioloģiska dotība, bet gan kā krustpunkts starp varu, normām, ievainojamību un atmiņu – telpa, uz kuru īpaši bieži tiek projicētas gaidas un sociālais spiediens. Papildinot šo pieeju, Sāras Ahmedas emociju kultūras politikas teorija ļauj mums uzskatīt atmiņu par afektīvu vidi. Emocijas – bailes, spriedze, ievainojamība – nepieder individuālam subjektam, bet cirkulē starp ķermeņiem un telpām, veidojot kolektīvo pieredzi. Pat zaudējot tiešos lieciniekus, pagātne turpina pastāvēt tieši caur šo emocionālo cirkulāciju. Izstādē “Nedzirdēto balsu lauks” atmiņa izpaužas kā matērija un process: māls, tekstilizstrādājumi, apģērbs, maskas, telpa un ķermenis. Šie elementi saglabā pēdas – to, kas netika izrunāts, bet turpina just. Izstāde kļūst par telpu, kur pārrautās saites veido jaunu identitāšu un pieredzes lauku, kas spēj pastāvēt līdzās bez hierarhijas. “Nedzirdēto balsu lauks” piedāvā aplūkot Latvijas sociālo atmiņu nevis kā pilnīgu naratīvu, bet gan kā lauku – nestabilu, fragmentētu un bez vienota centra. Šajā laukā māksla kļūst par līdzekli pagātnes klātbūtnes saglabāšanai – nevis ar dokumentu, bet gan ar ķermeņa, materiāla un afekta palīdzību. Mākslinieki: Ojūna Batbajara, Egija Grīnfelde, Katerina Geiduka, Maria Gvardeitseva, Liene Mackus