BRĪVS CILVĒKS AR SASPRINGTU KAKLU

Jau labu laiku mani aizrauj antigleznieciskas formas, antiglezniecisku formu gleznošana. Patiesībā, grūti atrast tos priekšmetus, kuri īsti nav ierakstījušies glezniecības tradīcijā, kurus attēlot ir foršs, izaicinošs uzdevums. Nonāca manā redzeslokā un lietošanā šie priekšmeti, un gleznoju tos ne tikai tāpēc, lai, spēlējoties ar nevijīgu formu, kaut ko mēģinātu sev pierādīt: pacīnīties ar garlaicīguma attēlošanu, glezniecības jaudas iedzīšanu nepateicīgās formās. Šie mūsdienu simboli arī veido stāstījumu par ‘lētā’ un ‘ne tik lētā’ attiecību. Par statusu un sadzīves kvalitāti, par vajadzībām. Jaunajā darbu sērijā Envija vēsta par paradoksu, kurā mākslinieciskā brīvība un autora balss, brīvi plūstot, aizceļojusi līdz kaut kādai diezgan vērā ņemamai tradīcijai kopējā kontekstā. Varētu jau tajā brīvi dzīvot un raižu nezināt, ja vien tā sasodītā ambīcija būt par visvienragaināko vienradzi. Spriedze būt PAR. (Envija, 2026. gada jūlijā.) Envijas ekspresionistiskajā, paradoksu pilnajā glezniecībā vadošās ir sievietes, piedzīvotās pieredzes, LIELAS MĀKSLAS pasaules, kultūras un valodas tēmas. Darbi risinās kā autobiogrāfija ar personisko stāstu. Envija to balsta dziļā un atklātā personiskā izjūtā, un pašizziņā par sevi un apkārtējo vidi. Tajā kārtojas kultūrvēsturiski un mūsdienu simboli, tēli no mākslas vēstures un pašas radīti. Envijas gleznieciskā izteiksme ir daudzvalodība – figuratīva glezniecība mijas ar tekstu gleznām - dzeju, pierakstiem ar pašatklāsmēm un uzsaukumiem sev un pasaulei. Envijai tie ir faktūras, tekstūras un tekstu stāsti. Atklāta, emocionāla, dažkārt huligāniska, asprātīga, nesamākslota – tāda ir Envija. (Ilze Žeivate)