Sievietes būve

Ingas Melderes un Elīnas Vītolas izstāde “Sievietes Būve” pievēršas zināšanu formām, kas vēsturiski veidojušās kopīgā darbā, amatnieciskajās prasmēs un starppaaudžu pieredzes nodošanā. Iedvesmojoties no arheoloģiskajiem pētījumiem, vietējām tradīcijām, ģimenes stāstiem un ikdienas sadzīves praksēm, mākslinieces pēta, kā kopienas pastāv un attīstās ne tikai caur redzamiem radīšanas un būvēšanas procesiem, bet arī caur ikdienišķām rūpēm, atkārtošanu un zināšanu nodošanu no paaudzes paaudzē. Izstādes pamatā ir pārdomas par kultūras modeli, kurā zināšanas uzkrājas, balstoties kopīgā pieredzē, novērojumos un kopienas dzīvē. Vēsturiskās atsauces – no aizvēsturiskām figūriņām un viduslaiku baznīcu interjeriem līdz mūsdienu mājsaimniecībām – izstādē tiek uztvertas nevis kā pierādījumi, bet gan kā fragmenti. Meldere un Vītola iedvesmojas no Marijas Gimbutas spekulatīvās pētniecības pieejas, savienojot attēlus, materiālus un stāstus no dažādiem laikmetiem. Tas ļauj veidoties asociācijām, kas pārvar gadsimtu robežas un atklāj jaunas kopsakarības ārpus lineāras laika izpratnes. Izstāde rosina uzlūkot vēsturi kā nepārtrauktu veidošanās un pārveidošanās procesu. Tajā nozīmīga loma ir atcerēšanās, aizgūšanas un pārinterpretēšanas praksēm. Izstādē “Sievietes Būve” sadzīves priekšmeti, freskas, daudzslāņainas papīra kolāžas, arheoloģiskas ilustrācijas, bērnu zīmējumi un gatavie objekti kļūst par uzkrātu zināšanu nesējiem. Tie atklāj bieži vien neredzamās struktūras, kas uztur kopienu un nodrošina tās nepārtrauktību. Līdzīgi kā drenāžas aka, kas nemanāmi balsta apkārtējās sistēmas, neprasot sev uzmanību, arī izstāde pievēršas tam, kas visbiežāk paliek nepamanīts – uzturēšanai, nepārtrauktībai un kopīgam darbam. Šīs ikdienišķās rūpes reti kļūst par pieminekļiem, taču tieši tās veido kopienas dzīves pamatu. Arī izstādes tapšanas process balstās attiecībās, kurām tā ir veltīta. Līdzās Ingas Melderes un Elīnas Vītolas darbiem instalācijā iekļauti arī māšu, meitu un māsu devumi, paplašinot izstādes robežas ārpus individuālas autorības. Tādējādi “Sievietes Būve” piedāvā paraudzīties uz māksliniecisko praksi kā kopīgu veidošanas procesu, kurā nozīmīga loma ir pieredzes apmaiņai, pārmantošanai un sadarbībai. Zināšanas tajā nepārtraukti top un tiek uzturētas attiecībās, kas saista vienu paaudzi ar nākamo.